Mūsu komandas veidošanās stāsts

Lai TOOG komanda veidotos, sākumā Ievai bija svarīgi sajust atbalstu no savas ģimenes, kura, uzzinot par ideju, neiebilda un, laika gaitā redzot, ka Ieva rosās un darbojas ikvienā brīvā brīdī, saprata, ka būs vien jāpierod, jo tas nebeigsies – tas tikai turpināsies.

LINDA

Reiz, pirms aptuveni sešpadsmit gadiem, Ieva, kura paralēli studijām tikko bija sākusi vadīt nodarbības pirmsskolas vecuma bērniem, centās iemācīt savai mazajai brāļa meitiņai Lindai dziesmu angļu valodā par piecām  pudelēm, kuras karājas pie sienas, bet ik pa laikam viena krīt un plīst. Ieva visu darīja ar pārliecību un centību, jo nebija ne pirmā reize, ne pirmais bērns, kuram centās to iemācīt. Mazā Linda vairāk smaidīja un atdarināja tantes žestikulēšanu. Viņa visu darīja ar prieku un mēģināja, pat ja neizdevās viss uzreiz. Meitene auga, aizvien vairāk sāka klausīties dziesmas un skatīties bērnu TV kanālus angļu valodā, arī radiem bija jāsamet naudiņa dāvanai - grāmatu sērijai angliski*. Skolas gados ar vairākām meitenēm no klases kļuva arī par sarunbiedrenēm, ar kurām satiekoties un sazvanoties tika runāts tikai angliski**.       

Tagad mazā Linda pavisam klusi un kautrīgi ir izaugusi par lielisku sarunbiedru gan savai ģimenei, draugiem, gan TOOG dalībniekiem un turpina savu aizraušanos ar angļu valodu gan brīvajā laikā, gan studējot par tulku.

Linda uz jautājumu par pievienošanos TOOG komandai atbildēja pilnīgā mieriņā: “Varu mēģināt!”

Lindas atbalsts ir bijis īpaši nozīmīgs idejas attīstīšanas sākuma posmā, gan radot pirmās trīs tēmas, gan atbalstot dalībniekus diskusiju grupu tiešsaistēs.

* nav informācijas, vai grāmatas tika izlasītas

** draudzeņu pulciņš aizvien vēl ir

FIONA

Kad pašas dēls atnāk mājās un saka: “Mammu, es gribu spēlēt vijoli pie Fionas!”, tu pirmajā brīdī vari nodomāt, ka, iespējams, tā ir tikai pēkšņa iedoma. Kad uzzini, ka bērns ir visu pats skolā sarunājis, vijoļspēles skolotāja piekritusi un jau tiek plānots nodarbību grafiks, tad saproti, kaut kādam iemeslam, bet citam, bez “tiešām gribu spēlēt vijoli”, tur jābūt.

Pamazām iepazīstot Fionu tuvāk, Ievai bija skaidrs – Viņa arī gribētu kaut ko mācīties no Fionas. Smaids, kas silda, pozitīvisms, kas liek ļauties, un viedoklis, kas nomierina, jā, nomierina, ka viss ir ļoti labi un ja nav, tad tūliņ būs.

Dienā, kad dzima ideja par TOOG, tika zvanīts Fionai. Kad Ieva centās īsi stāstīt, bet tomēr bija gari un emocionāli un nav zināms, cik daudz Fiona no tā saprata, tad reakcija uz jautājumu par pievienošanos komandai bija – pacelti īkšķi uz augšu un izsacīti vārdi “Forša ideja!”.

Fiona paralēli darbam kā vijoļspēles pasniedzēja un dalībai dažādos koncertos raksta TOOG stāstus, vada tiešsaistes diskusiju grupas, rediģē citu stāstu autoru darbus un piepilda vienu no Ievas mazajiem sapnīšiem – trenēt britu izrunu.

JURIS

Ir reizes, kad draugu draugi kļūst par taviem draugiem, un tieši tā notika laikā, kad Ieva, ciemojoties pie saviem draugiem „Zvannieku” mājās, satika tur viņu labu draugu Juri, kurš bija nesen pārcēlies no Austrālijas uz Latviju, lai baudītu pelnītu atpūtu.

Jau no pirmās tikšanās reizes Ieva saprata, ka ar šo kungu būtu patīkami parunāt biežāk. Jura plašā dzīves pieredze un vērtības, tajā pašā laikā neiztrūkstošais humors bija ļoti suģestējošs, vēloties iepazīt viņu vairāk. Un gluži kā būtu nolasījis domas, Juris piedāvāja Ievai, ka ikreiz, kad viņi tiktos, varētu sarunu veidot angļu valodā, ko viņi dara aizvien. Šajās sarunās Juris vienmēr Ievu māca būt mazāk paškritiskai un ļauties sarunai, tajā pašā laikā ik pa laikam pats speciāli lieto pa kādam “grūtajam” vārdam, kas Ievai liek saraukt pieri un no jauna apzināties, ka, neskatoties uz gandrīz piecpadsmit gadu pieredzi angļu valodas mācīšanā citiem, ir tik daudz vēl nezināmu vārdu, izteicienu, kurus apgūt.

Juris bija pirmais, kuram Ieva zvanīja, lai lūgtu palīdzību. Juris atbildēja: “Varu, varu, tikai šonedēļ man ir vēl šis tas jāsadara!” Ieva otrā telefona galā ieķiķinājās un piebilda: “Man jau ar vēl kādu laiciņu vajag pirms starta!”

Juris paralēli atpūtai raksta stāstus, rediģē citu stāstu autoru darbus, atbalsta dalībniekus diskusiju grupu tiešsaistēs.

FILIPS

Reiz Ieva, uzsākot darbu skolā, pirmo reizi satika Filipu, kurš tolaik mācījās sākumskolā. Pirmo reizi ieejot Filipa klasē, varēja novērot spriganu un aktīvu zēnu, kurš pats uzreiz noteica, ka esot otrais labākais angļu valodā aiz vienas meitenes. Tobrīd Ieva tik pasmaidīja. Darbs ar šo klasi turpinājās līdz 5.klasei, un jau to gadu laikā Ieva pamanīja, ka Filips ne tikai ievērojami audzis savās angļu valodas prasmēs, bet arī ir pārāks par citiem vienaudžiem mācību darbā, uzņēmībā un attieksmē gan pret darbu, gan apkārtējiem cilvēkiem. Vienā no angļu valodas stundas beigām Ieva uzrunāja visu klasi, ka ir iespēja pieteikt savu dalību angļu valodas stāstu konkursā, kur, sagaidot Latvijas simtgadi, skolēni tika aicināti rakstīt par to, kas ir pats labākais Latvijā. Nākamajā stundā Filips bija pirmais, kurš nolika savu stāstu uz skolotājas galda, kuru vēlāk skolotāju istabā, maliņā nolīdusi, Ieva lasīja ar pārsteiguma pilnām acīm un konstatēja:“Tas puisis tiešām šo uzdevumu bija uztvēris nopietni.” Arī konkursā viņš parādīja lielisku sniegumu – tik viegli un brīvi runājot savu stāstu. Šie ir tie brīži, kad skolotāja darbs kļūst priecīgāks, redzot, ka jaunais cilvēks vienkārši uzdrīkstas un dara, ir motivēts, cenšas  un, pats galvenais, vēlas uzzināt un darīt vairāk.

Kādam laikam aizritot, Filips atkal  tika uzrunāts uzrakstīt kādus stāstus angļu valodā, tikai šoreiz, lai palīdzētu veidot TOOG tēmas. Filips jau atkal bija gatavs uzdrīkstēties pamēģināt ko jaunu un uz jautājumu par pievienošanos komandai atbildēja īsi un tieši: “Es varu!”

Tagad Filips paralēli mācībām ģimnāzijā raksta TOOG stāstus un atbalsta dalībniekus diskusiju grupu tiešsaistēs.

Līdzīgi kā jebkurš koks, milzu toog sāk dzīvi pavisam mazs, turpina augt liels un, iespējams, ar laiku pārspēj citus sev radniecīgos kokus. Gluži kā mēs, cilvēki.